Kādu dienu vētrainā ziemas dienā mežsargs Vasilijs aiz sava loga izdzirdējis dīvainas skaņas. Ielūkojies pelēkajā tumsā, viņš ieraudzīja vientuļu dzīvnieku – izsalkušu vilceni.
Protams, nebija vērts barot savvaļas plē*ēju, taču Vasilijs ļāvās emocijām un nolēma pārkāpt noteikumus. Turklāt vilka uzvedība liecināja par palīdzības lūgumu. Viņa bija mierīga un skatījās ar laipnām acīm.
Un pārmērīgais tievums liecināja, ka vilkam ir problēmas ar uzturu.
Izgājis uz ielas, viņš atnesa vilcenei pieklājīga izmēra gaļas gabalu. Satvēris laupījumu, zvērs aizgāja, bet nākamajā dienā atkal parādījās.
Mežsargs secinājis, ka mežā pārtikas nemaz nebija, tā bija izsalkusi. Varbūt kāda iemesla dēļ vilcene pazaudēja baru un nevarēja (piemēram, sli**bas dēļ) normāli medīt.
Visu ziemu Vasilijs baroja vilku.
Viņa uzvedās cienīgi un būdiņai netuvojās. Un visbeidzot, tuvāk pavasarim, viņas apmeklējumi apstājās.
Un tikai dažus mēnešus vēlāk Vasilijs dzirdēja pazīstamas skaņas. Izejot pa durvīm, viņš ieraudzīja savu vilceni ar bērnuļiem , un ne tikai vienu, bet ar diviem kucēniem tuvumā.
Lasi vēl: Mans vīrs teica, ka ļoti garšīgi salāti un tos vajadzēs gatavot katros svētkos!
Ir skaidrs, ka bez cilvēka palīdzības šī ģimene vienkārši neizdzīvotu.
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu…